58. A. Gari-Juone no St. Keibinīka Domopoles pag.

Godu pīcdesmit tam atpakal pi Nagļu cīma, Pierdejas upes molā bejis lels ūzula calms. Nu cykuortejim laikim vyss Nagļu cīms nesis uperu tam calmam; kotru godu, kad pyrmū reizi dzyinuši gonūs lūpus. Nasuši pīnu, svīstu, gaļu, maizi, sīrus, vynu un cytas lītas. Vīnā pavasarī, sīlejnīks (sielejnieks, plostinieks) dzeidams sīleju (sieleju, plostu) pa Pierdejas upi, verās, ka nu Nagļu cīma, vīna pēc ūtras buobiņas īt uz ūzula calmu un nazkaī nūlīk. «Pag!» dūmoj jis, «aizīšu pi calma un pasavēršu, kū juos tur dora.» Sīlejnīks nūtur sīleju, nūsaver, ka vairuok nivīna buobiņa naīt uz calmu, jis daīt pi ūzula calma un redz, ka tys vyss apkrauts ar sīrim, svīstu, gaļi, maizi. Sīlejnīks salosa vysu, sabuož kulē, aiznas uz sīleju un aizdzan vysu uperu ar sīleju prūjom. Naglu cīma ļauds izlaiž lūpus gonūs, lūpi ād pa ūzulu mežu. Daīt pušdīnu laiks, goni dzan gūvis uz sātu, bet tuos mežā vīn skrīn. Atsajāmuši vysi lauds, lai dabuot lūpus sātā, bet nikuo: gūvis palīk trokas, skrīn, bļaun, pavysam uz cylvāka nasaver. Gudroj nyu vysi, kas par nalaimi, un aizīt pi ūzula calma. Vysim par breinumu, nu calma uperi pazuduši. Tod atīt buobiņas uz sātu, salosa vysu pīnu, cik vīn beja kurai atlicis, aiznas un nūlīk pi ūzula calma. Kai tikai salīk uperus, gūvis vysas palīk vasalas un mīrīgi vokorā atīt uz sātu. Ka Nagļu īdzeivuotuoji tic svešim dīvim un nas tīm uperus, izzynuojis baznīckungs L., jis atbraucis uz Nagļu cīmu, suoc vysus lomuot, izsvētējs cīmu un ūzula calmu, līk dalikt pi calma guni. Ūzula calms daga, brīsmīgi sprakstīdams, treis dīnas, pārkyuns spārdīja vysu laiku, cylvāki redzēja vysaidus breinumus. Vyss Nagļu cīms puorsabeiduši gaidīja, kas nūtiks, ka sadegs lelaīs ūzula caims. Pēc ūzula calma sadadzynuošonas Naglu cīma lauds vairuok nalīk uperus calmam.