63. Jānis Janberģis Anceniekos. LP, V, 117, 43, 5.

Anceniekos kādā pakalnā, netālu no upes, atrodas svētā liepa. (Šinī pakalnā arī vecas ķieģeļu drupas atrodamas; tur esot senāk baznīca bijusi, tagad tur priežu mežs.) Šo liepu nedrīkstot cirst, pat ne zariņa aiztikt; kas to darot, tam gals klāt. Reiz, vecos laikos, anceniekos ienaidnieki atnākuši postīt un dedzināt. Ļaudis tādā nedienā saskrējuši pie svētās liepas Dievu lūgt, lai no ienaidniekiem pasargājot Dievu pielūguši, visi ticējuši, ka nu būšot labi, bet drošības labad, paņēmuši no svētās liepas trīs mazus zariņus un iemetuši upītē: ja zariņi peldēšot pret straumi, tad Dievs paklausīšot lūgumu, ja peldēšot ar straumi, tad ne. Un re! zariņi patiesi peldējuši pret straumi. Nu, un tā tai naktī ienaidnieki nākuši arvienu tuvāk Ances muižai; bet viņi bija saķēruši kādu ancenieku par ceļa rādītāju, kas lai taisni pa mežiem aizvestu kaŗapulku uz muižu. Tomēr šis ancenieks nebijis muļķis: iekrāpis ienaidnieku tādos muklājos, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ tikt un pats izmucis. Ienaidnieki sabijušies un aizgājuši uz citu pusi. Svētā liepa izglābusi anceniekus.

Reiz kāds svešs podnieks, nezinādams, nogriezis no svētās liepas klūgu, ar ko saplīsušu ratu riteni saklūgot. Bet nedabūjis ne versti pabraukt: rati apgāzušies un podnieks krizdams pārlauzis abas kājas. Otrā reizē atkal kāds piedzēris trakulis salielījies liepai zaru nocirst. Aizgājis gan, nocirtis arī to zaru pret turpat arī saklupis un nomiris.