64. Valija Šķipsna, Z. Lancmaņa kr.

Senos laikos Ušuru ezera malā stāvējusi veca liepa. Ezera viļņi skalojuši viņas saknes, kas stiepušās jau ūdenī. Vasarā, kad pērkons rūcis un kad auka plosījusies, vītoli un citi koki drebējuši un locījušies, vecā liepa mierīgi stāvējusi un raudzījusies ūdenī. Zem šīs liepas ļaudis izraudzījušies sev upuru vietu.

Rītos, kad pirmie saules stari aizskāruši koku galotnes, segās cieši satinušies ļaudis nonākuši pie vecās liepas, un nesuši tur dažādus upuŗus. Arī vakaros, dziļam klusumam valdot, upurētāji nākuši uz veco liepu.

Bijuši arī cilvēki, kas nejutuši cienību pret veco liepu. Tie dažreiz paņēmuši un aiznesuši noliktos upurus. Tā viens linu kulstītājs jau vairākas reizes vakaros ar groziņu rokā nogājis līdz liepai un uzlasījis noliktos upurus. Kad atkal reiz linu kulstītājs nonācis pie liepas, viņš tur atradis izceptas zivis. Linu kulstītājs sācis zivis ēst un apēdis gandrīz visas. Pēdējo zivi ēdot, asaka aizspiedusies rīklē. Nu linu kulstītājs tikmēr slimojis, kamēr nomiris.