74. 1877. g. J. Dorings uzr. iekš «Sitz. Ber. d. Kurl. Ges.; skat. Dr S. Bienemaņa «Livl. Sagenbuch», 136, 176 LP, VlI, I, 3 0, 6.

Kurzemē, tuvu pie Popes mazmuižas Ances, ir mežiem apaugusi kalnu virkne. Tur kādā iekalnā, kauču priedēm un alkšņiem ieslēgta, aug diezgan klaji viena liepa savu 60 pēdu augstumā un vairāk par 20 pēdām resnumā. Agrāki no šās liepas neviens neuzdrošinājies ne nokaltuša, nolūzuša zariņa pacelt, ne vēl zaļa zara nocirst, ticēdami, ka tad nāve uz pēdām. Kad zviedri bija nopostījuši Rindas pili, tad arī Ances ciemā to padzirdējuši (toreiz vēl Ances muižas nebijis), saklaušinājuši arī pie tam vēl, ka ienaidnieks, uz Dundagu iedams, nodomājis ir Ances ciemu postīt. Nu visi ancenieki ar savu garīdznieku sapulcējušies pie svētās liepas, lai Dievu lūgdami, pie dievgalda iedami, novērstu ienaidnieku. Pēc pabeigtas dievkalpības ņēmuši - kā tas parasts bijis - no liepas zarus, metuši tuvējā Stendes upē. Ja zari peldējuši pret straumi, tad lūgums paklausīts. Un, lūk, divi zari tiešām peldējuši pret straumi. Tūliņ arī pienākusi ziņa, zviedri, pāriedami pār Rindas upi, esot pie Rindas sanaidojušies un pie Stieģeļu kalna asiņaini paši apkaŗojušies. Nonāvētos apglabājuši šolaik dēvētos Veckapos.