88. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Agrāk vienas mājas pagalmā auguši divi bērzi. Saimniece pie bērziem vienmēr pesteļojusies. Kad kādu ēdienu pirmo reiz vārījuši, tad pirmo kausu ēdiena saimniece nolējusi pie bērziem. Mājā dzīvojis vecs Nikolaja zaldāts. Tam saimnieces pesteļošanās ne pa galam nepatikusi. Zaldāts vienu vakaru sarunājis mājas puisi un abi aizgājuši bērzus nozāģēt. Saimniece toreiz nebijusi mājā. Vecais zaldāts pirmais aizcirtis kokus, tad abi sākuši zāģēt. Uzreiz sacēlies tāds vējš un lietus, ka vai manu dieniņu! Zaldāts ar puisi tik zāģējuši. Bet tad uznācis veisols un trakojis pēc paša nelabā. Zāģētāji neatlaidušies, kamēr bērzi bijuši nozāģēti. Otrā dienā atbraukusi saimniece no ciema un sākusi vaimanāt, kad ieraudzījusi nozāģētos bērzus. Pēc neilga laika vecajam zaldātam piemetusies tāda savāda un nelaba vaina: sākuši sāpēt roku un kāju pirksti un miesa nopuvusi. Nelabums gājis arvienu tālāk. Gan zaldāts izgājies pie dažādiem ārstiem un vārdotājiem, bet neviens nevarējis palīdzēt. Zaldāts vārdzis veselu gadu un nomiris. Tad sākusies puiša reize. Papriekšu puišam sākuši sāpēt roku pirkti, tad tie sākuši pamazām pūt Pēc tam vaina pārgājusi uz kājām.

Puisis gājis pie daktera, tas nevarējis palīdzēt. Tad puisis gājis pie mācītāja, lai lūdz Dievu, bet arī tas nelīdzējis. Beidzot puišam iestāstījuši, ka Valkā esot viena gudra vecene, kas bieži vien cilvēkus atlaižot no nelabumiem. Puisis aizbraucis pie Pīļu vecenes (tā to veceni saukuši) Vecene puisi izārstējusi.