100. H. Skujiņa no 73 g. v. Zanas Briedes Palsmanē.

Reiz vienc saimnieks pie viena koka mieloš Zemes dievu. Bet mājā dzīvāš vienc puisis, vārdā Jēkaups, un tas noskatījies, ka saimnieks akal aiznes Zemes dievam puduli šņaba un ēdamo un iebāž kokā caurumā. Vakarā Jēkaups aizgāš, izdzēris šņabi un noēdis ēdamo. Ka nu Jēkaups atnācis mājā, ta lielījies, ka šis šņabi izdzēris. Bet mājā dzīvāš vē vienc vecs vecīc, un tas sacīš: «Jēkaup, tev gan labi nebūs!»

Bet Jēkaups tik ņirgājies un solījies akal izdzert, ka vie saimnieks akal šņabi aiznesīšot. Bet nu tā ar iznācis, kā vecīc sacīš: Jēkaups apmeties ar vātim un čulkām un nezināš vairs, kur sprukt. Tā nu Jēkaups ilgi nīcis un nevienc šā nevarēš izārstēt. Pēdīgi Jēkaups sadzirdēš, ka gaujeniešos esot vienc tāds vecis, kas laižot vaļā, un Jēkaups aizgāš uz veci. Kā ta, tas vecis ar palaidis Jēkaupu vaļā.