104. K. Jansons no 93 g. v. Pastiņa Plāņos.

Rūjienas Daugulis esot kalpojis Zemes dievam. Nekādu kalpu un puišu viņš neesot derējis, bet pieņēmis tik vienu tādu puspuisi. Svētdienas vakarā reiz Daugulis stellē šo uz mārku pie liniem un saka: «Noņem no mārka vienu akmeni un paliec pats sēdot līdz gaismi! Ja ko tādu redzi, tad dievvārdus mutē neņem!»

Puika ar' aiziet un dara, kā pavēlēts. Kad paliek tumšs , saceļas liels vējš un pie mārka piebrauc melni vīri ar melniem zirgiem. Šie nu sāk strādāt: cits sloga mārku vaļā, cits met linus laukā, cits ved uz tīrumu. Puikam paliek bailes un viņš iesaucas: «Vai Dieviņ!»: Visi vīri tūliņ pazūd.

No rīta redz, ka visas ceļmalas ir linu piešķiestas. Saimnieks uz puikas ir ļoti noskaities, nāk no mājas elsdams pūzdams un sāk puiku brakņīt, kam šis tā darījis. Puikam nu arī pie saimnieka vairs nav palikšana.

Zemes dievs neesot nekas cits, kā tas pats rāvājs.