106. J. Upītis Jaunrozē. Etn. 1892, II. D. Ozoliņa «Svētku laiki», 102. l. p. LP, Vll, I, 313, 2.

Jurģī gani, pirmo reizi laukā dzīdami, bogiem (dieviņiem) nesuši upurus, lai tie palīdzot lopiņiem izdoties, mierīgi ganīties, lai pasargājot tos no nelaimes.

Reiz kāda ganu meita, laukā dzīdama, zināmā vietā devusi bogiem (dieviņiem) strazda iekšas, teikdama: «Dieviņi, palīdziet man šovasar lopiņus noganīt, pasargāt tos no briesmām un nelaimes! Par gadu ap šo paša laiku pasniegšu jums tādu pašu dāvanu.»

Otrā gadā meita aizmirsusi savu solījumu un tai klājies visu vasaru arvienu slikti: pati slimojusi, sirgusi un gluži izkaltusi. Gan gājusi pie visādiem ārstiem, bet neko nelīdzējis. Pēdīgi kāds burvis tai sacījis: vai šī neesot kādu solījumu aizmirsusi &127; Ja esot, lai izpildot un lai atsakoties, ka nākotnē vairs nevarot pildīt, ko solījusies. Tā gads bijis atkal pagājis un atkal pienākusi trešā ganu diena - Jurģis. Ganu meita šoreiz steigusies savu solījumu pildīt un tāpat ziedojusi kā pirmo reizi, tikai šoreiz, ziedot beigdama, sacījusi: «Nākotnē vairs nevaru še nākt upurēt! »

No tā brīža ganu meita sākusi laboties un nekad vairs arī nav solījusies kautko darīt.