107. Skolnieks Jānis Eglītis Jaungulbenē.

Jaun-Gulbenes Sila Bričos dzīvojis kāds saimnieks, kas darījis dažādas burvestības. Zaļās ceturtdienas rītā ar mazu gaismiņu tas gājis ārā, nozviedzies kā zirgs un tad šo to murminādams sācis ar slotas stupi šur tur slaucīt: gan ap bišu tropiem, kāpostu dēstu, gan namiņā ap katla kāsi. Pēc tam groziņā vai kulītē nesis skudras un sakāris kūtīs pie griestiem.

Kad stādījuši kāpostus, tad vispirms pats saimnieks ienesis dārzā nātru sauju un akmeni. Nātras tas nolicis zemē, uzlicis akmeni tām virsū un pats iestādījis dažus stādiņus. Tikai tad varējuši sākt citi stādīt. Pēdīgi, kad kāposti bijuši sastādīti, tad vēl trīs reizes apskrējis dārzam riņķī.

Kad pļāvuši rudzus vai citu labību, tad tam, kam &127;gadījies Jumi saņemt (izpļaut pēdīgo kopiņu), saimnieks skrējis klāt, zviegdams kā zirgs.

Pie šī saimnieka mājām stāvējis vecs līks vītols ar cauru vidu. No visas apkārtnes nākuši un vītola dobumā baŗojuši bogus. Kas vien gribējis, lai viņa zirgi būtu apaļi un brangi, un mājās būtu svētība, nekad nebraucis vai negājis gar vītolu, ja nenolicis kaut ko bogiem. Visvairāk vītola dobumā nolikuši olas.

Reiz lieldienu sestdienā - priekš kādiem 50 gadiem -saimniece sūtījusi savu padēli Oteni sameklēt pa vistu perekļiem olas. Puisēns izmeklējies pa visām paspārnēm kūtsaugšā un rijas augšā. Pēdīgi tas iedomājies, vai vistas nedējot arī vecajā vītolā. Pie vītola piegājis, tas ieraudzījis dobumā daudz olu, pielicis pilnu sestuli (seši mēri uz pūra) un aiznesis uz istabu.

Lieldienu rītā saimniece olas izvārījusi un devusi visiem mājas iedzīvotājiem: puišiem, meitām, īreniekiem. Kad visi olas pa ēduši, saimniece ieprasījusies: «Oteni, kur tad tu ņēmi tik daudz olu?» - «Vītolā atradu,» puisēns atbildējis. Saimniece iekliegusies: «Nu būs visi beigti! nu būs visi beigti!»