108. No Z. Lancmaņa rokraksta.

Viens saimnieks bijis paradis bogiem upuŗus nest. Reiz ap Miķeļiem tā saimnieka ganu zēns sadzen lopus mājā un iet namiņā raudzīt, vai azaids jau gatavs. Viņš pieiet pie lielā katla un sāk Smelt no tā kāpostus. Te - kur gadījies, kur ne - ienāk saimnieks un kliedz: «Ak, tu Dievam sodīts, ko tu te dari? Vai jau kāpostus nāci ēst?» Gans ne vārda neteic - pa durvim laukā. Pa durvu šķirbiņu tas tomēr noskatās, ko tur saimnieks darīs. Saimnieks pasmēlis pilnu pavārnīcu kāpostu, lējis uz pirts krāsns akmeņiem un sacījis: «Še nu, Dieviņ, tava daļa, dod man pilnu kūti, klēti, lai var vārīt pilnu katlu!»

Kad saimniek s pirmo kausu bija ziedojis bogiem, tik tad viņš aicinājis arī savu saimi pie galda.