Reiz, lieldienu vakarā pieguļnieki sajājuši Breķela (māja Plāņu pagastā) valgumos (pļavās). Tie sakurinājuši uguni pie veca ozola, kam vidus bijis caurs. Pieguļniekiem bijušas līdz olas, gaļa un maize. Kad viņi ēduši, tad kaulus un olu čaumalas svieduši ozola caurumā un sacījuši: «Tas Bēļam, tas Bēļam!»

Otru gadu atkal pieguļnieki aizjājuši pieguļā:: Lieldienu naktī viens no ozola kliedzis: «Dod man olas! Dod man gaļu!» Pieguļnieki skaidri dzirdējuši kliedzienus. Neviens ne vārdiņa neteicis.

Tas gadījies tā tādēļ, ka veci ļaudis agrāk pie ozola nesuši ziedus.