Mājas - kungs, kā mēs jau redzējām, ir gādājis par kārtību un labklājību seno latviešu mājā, bet blakus tam, kā liekas, viņiem ir bijusi vēl kāda Vilce, kas vilkusi mājā mantu. Tagadējās teikās Vilce jau ir pilnīgi pielīdzinājusies no vāciešiem aizņemtajam pūķim jeb velnam, kādēļ varētu domāt, ka Vilce ir tikai pūķa pārdēvējums latviešu valodā. Nevaram tomēr iedomāties. ka kristīgos laikos pie latviešiem vēl būtu radušās pašu izdomātas jaunas pagānu dievības. Turklāt ziemeļu Vidzeme ir uzglabājusi līdz ar Vilci arī citas seno laiku dievības. Tā Ērģemes draudzē ir visilgāki uzturējies Mājas kungs, kā mēs jau redzējām iepriekšējā nodaļā. Trikātā, Smiltenē un Cirvgaļos (Aumeisteŗos) ir paglābusies nevien šī Vilce, bet arī Bēlis un Cēlis. To ievērojot jādomā, ka Vilce jau aizvēstures latviešiem būs bijusi mantas vilcēja. Vilces pārvēršanu par velnu arī viegli varam iedomāties. Pirmie kristīgās ticības garīdznieki un misionāri nebija nekādi universitātēs mācīti teologi, kādēļ tie arī ticējuši, ka pagānu godinātie dievi ir patiešām bijuši kādi gari, kas tikai stāvējuši Velna kalpībā. Tā tas bija rietuma Eiropā un tā tas bija arī pie mums. Arī tāds mācīts teologs, kā Pauls Einhorns, ir ticējis, ka latvieši patiešām turot pūķus, kas viņiem pienesot svešu mantu. Nav jādomā, ka citi mācītāji bija lielāki prātnieki. Ja nu vairāk kā 700 gadu laikā tika sludināts, ka pagānu dievi ir velni un seno ierašu piekopēji ir Velna kalpi, tad tautas uzskatos arī daudz kas pārvērtās. Tā burtnieks, kas no iesākuma bija laikam tikai kāds vārdotājs, pārvērtās par velna kalpu; ragana, kas laikam bija kāda pareģe jeb zīlniece, attīstījās par velna apsēstu sievieti; bet Mājas - kungs un Vilce tika noturēti par pašiem velniem. Mūsu laiku modernie uzskati, kā jau arī iepriekš ir teikts, nekādā ziņā nav attiecināmi uz tālajiem aizvēstures laikiem. Bet tāpat mums ir jāšaubās, vai mēs itin droši varētu rekonstruēt mūsu senču aizvēstures laiku ticību.