3. H. Skujiņa Aurneisteŗu pag.

Agrāk viens saimnieks Rīgā nopircis vilci. Vilces pārdevējs saimniekam piekodinājis, ka tam jāsakot uz savu sievu, kad mājā pārbraukšot: «Velns tavā sirdī, velns manā sirdī.» Tad vilce naudu nesīšot.

Kad saimnieks braucis uz māju, tad visādi pārdomājis. Beidzot nospriedis ar velnu nesatīties un nometis vilci pie kārklu krūma ganību malā.

Pēc kādām dienām saimnieks gājis gar kārklu krūmu un ieraudzījis pie tā veselu kaudzi naudas. Saimnieks naudu salasījis un aiznesis uz māju. Bet otrā rītā, agri vien, vilce bijusi klāt un aiz durvim prasījusi:.- «Kur nu bērs?»

No tās dienas vilce saimniekam sākusi naudu nest. Tad vilce saimniekam teikusi, lai viņai nes ēst to, ko mājā pirmo reiz vāra, un viņa tagad dzīvošot staļļa jumta galā. Bet saimnieks reti kad vilcei ko aiznesis. Viņa atkal teikusi: «Tu mani nebaro!»

Saimnieks negriezis vērību uz vilces izteicienu. Viņš tai nenesis ēdienu. Vienu nakti vilce nodedzinājusi visu māju.