7. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Nāburgos vienam saimniekam bijusi vilce. Vilci bieži vien redzējuši skrienam. Reiz vilce skrējusi uz māju. Viņa bijusi gluži zemu un izskatījusies melna kā suns, bet daudz, daudz tievāka un gaŗāka. Vilcei bijusi uz mata čūskas galva, maza maziņa, un spīdīgas spīdīgas acis.

«Ē-ē-ē» tā vilce tusnījusi skriedama, jo bijusi pilna.

«Skatait, kur vilce skrien,»; teikusi mājas meita.

«Ej nu, tas jau bija tāds mākoņu gabals,» atbildējis saimnieks. Viņš negribējis, ka par vilci runā. Vilce aizskrējusi līdz mājai un tur pazudusi.