21. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Agrāk vienam saimniekam bijusi vilce. Saimnieks bijis traki skops un par vilci neko daudz nelāgojis. Viņš tai nedevis ēst dienām ilgi.

Reiz saimnieka meita ar nāburgu puisi sēdējuši dārzā. Bijis jau vakars. Abi jaunieši klusu sarunājušies. Pa dārzu viens staigājis - kas īsti. to nevarējuši saredzēt - un klusu pie sevis runājis: «Diezgan es viņam esmu mantas savilkusi, bet viņš grib mani badā nomērdēt. Tagad es nodedzināšu riju un pati pārvērtīšos izparā un no pirts priekšas noskatīšos, kā rija deg.»

Runātāja - tā bijusi vilce - aizgājusi. Drīz vien sākusi rija degt. Saskrējuši cilvēki un sākuši ugunsgrēku dzēst, bet nevarējuši nodzēst. Tad nāburgu puisis iedomājies runātājas vārdus, ko viņš, dārzā sēdēdams, dzirdējis. Viņš aizskrējis uz pirti. Puisis paķēris izparu un iemetis to degošā rijā sacīdams: «Jēzus vārdā es tevi iemetu ugunī!»

Ugunsgrēks uzreiz nodzisis.