4. Brīvnieku Liesma Rumbeniekos Kurzemē. Jkr. 1894. IV, 38, 26. LP, VII, I, 321, 6.

Kaņeku māju vīri braukuši uz sudmalām; uznākusi nakts; palicis tik tumšs, ka ne soļa uz priekšu nevarējuši redzēt. Galā viņi piebraukuši pie kādām mājām; kuŗas tiem pagalam svešas bijušas: redzējuši viņās uguni spīdot un nosprieduši tur pa nakti pārgulēt. zirgus pavēnī piesējuši, paši iegājuši vakariņās. Atraduši galdu jau klātu un uz galda pienu, baltu maizi medu, gaļu. Trīs vīri stāvējuši pie galda. Sudmalnieki, labvakaru padevuši, lūgušies atļaujas arī pie galda sēsties un tur līdzpaņemto ēdienu ēst; bet mājnieki uzaicinājuši viņus tiem līdzi ēst. «Tomēr papriekšu lūgsim dieviņu!» viens teicis no viņiem un lūdzis: «Lec, dieviņ, dej, dieviņ, pa baltiem galdautiem!" Bet dieviņš nav rādījies, kad otrs lūdzis: «Lec, dieviņ, dej, dieviņ, pa baltiem galdautiem!": Bet dieviņš kā nav, tā nav paklausījis. Nu lūdzis viens no sudmalniekiem, tos pašus vārdus teikdams: «Lec, dieviņ, dej, dieviņ, pa baltiem galdautiem!» Tomēr kā nekā, tā nekā. Lūdzis otrs - atkal nekā. Lūdzis trešais: «Lec, dieviņ, dej, dieviņ, pa baltiem galdautiem!» Un nu uzlēcis uz galda liels krupis un, ēdienam apkārt aplēcis, iemērcis pienā un medū savas ķepas un tad pazudis. Visi nu sēdušies pie galda un slavējuši dieviņu, kas viņus paklausījis un bagātu galdu apsolījis.

Piezīme. Dobeles apgabalā vēl šodien saka, kad pļaujas laikā krupji lēkā, tad laba raža, un īpaši zirņi skaraiņi būs. Brīvnieku Liesma.