5. Krūmiņu Jānis Auļukalnā. Etn. IV, 1894. LP, VIl, i, 322, 7.

Kāda saimniece cepusi gājējiem tik sliktu, savādu maizi, ka nemaz nevarējuši ēst. Reiz nu gadījies viens puisis, kas nācis uz domām noskatīties, kā saimniece maizi cep. Kad viņa izvilkusi maizi no krāsns, tad iesaukusies: «Nāc nu, vecīti, aplēkā!» Tūliņ arī pielēcis kaupiņš un sācis nadzīgi pa kukuļiem lēkāt. Saimniece pa tām starpām bijusi izgājusi laukā. Puisis nu izlīdis manīgi no slēptuves, saķēris vecīti cieti un iemetis nabagu krāsnī, kur vēl atradusies cita maize. To izdarījis, viņš atkal noslēpies vecā vietā. Te arī ienākusi saimniece un ieraudzījusi vecīti krāsnī mokāmies - paspējusi vien vēl iesaukties: «Es jau tev to maizīti vien liku aplēkāt, kas jau izvilkta.» Bet padoms bijis par vēlu - vecītis nebijis vairs glābjams.