6. J. Anitēns Jaunlaicenē. D. Ozoliņa "Raganas".. Etn. II, 1893, 79. LP, VII, I, 320, 1.

Viena saimniece turējusi raganas. Kad citi pie miera .gājuši, tad tā arvienu savus garus barojusi. Lai citi cilvēki nemanītu; tā rijā iedama, durvis aizsējusi. Kalpu puisis, to ievērodams, grib zināt, ko saimniece tur darīs. Kādā vakarā, darbu nobeidzis, tas ievelkas rijā un paslēpjas kaktā noskatīties, kā saimniece rīkosies. Kad viss paliek klusu, tad saimniece ienāk, izpin matus, novelk brunčus un kreklu, nomurmina kādus vārdus un sauc: «Cibu lielais, cibu mazais, cibu viss tas mazākais!» Tiklīdz tā sāk tā saukt, tad uz reizi no visiem kaktiem rupuči sākuši nākt laukā un pienākusi gandrīz vai visa rija pilna. Puišam vai jēla sirds palikusi, to visu redzot. Tiklīdz saimniece beigusi savus garus mielot, tad tie arī visi izklīduši, katrs uz savu kaktu - kur nākuši, tur gājuši.

Piezīme. Raganu barība esot tārags, piens, sviests, driķu bieza putra un arī krējums; dzeŗamais -.salds piens. Raganas baŗotas rijās un pagrabos Raganu saimniece arvienu raganas baŗojot zināmās vietās, visvairāk pirtīs. Barodamas saucot: «Cibu lielais, cibu mazais, cibu visumazākais!; J. J. Ozoliņš, «Raganas», 45, 17.