Rūķīši.

4. Pēteris Liepiņš un Kanaviņš Gulbenē. Rig. Zin. Kom. kr. LP. Vll, I, 1155, 1.

Vienam saimniekam reiz iegadījušies slinki puiši: citi saimnieki labību bijuši jau novākuši, bet šim darbs ne labi iesākts. Bet tad - sazini Dievs - vienu nakti slinkā saimnieka druvā saukuši rūķīši strādāt. Šis, rītā piecēlies, ieraudzījis: labības blāķi sakrauti. Otrā naktī tāpat. Tad trešo nakti saimnieka vectēvs palicis nomodā druvu sargāt. Sargājis un ieraudzījis kādu simtu rūķīšu pa nakti darbojamies. Tādos brīžos vajagot rūķīšus pilnīgi mierā likt; bet šis - kur nu muļķa vecis - sācis ar tiem runāt, ko darot, no kurienes atnākdami - kā nekā. Par to rūķīši sadusmojušies un sākuši sējumus postīt: noganījuši citām naktim ar lopiem.