Rūķīši.

5. Jēkabs Egle un Kanavllrš Gulbenē. Rīg. Zin. Kom. kr. LP, Vll, I, 1155, 2.

Reiz vienam saimniekam katru nakti zirgi vesti no staļļa ārā un nostrādāti gluži slapji. Gribējis zināt, kas to dara, un gājis sargāt. Labi. Kā nākusi pusnakts, pienācis pilns stallis mazu cilvēciņu, veduši zirgus 1aukā, sajūguši arklos un sākuši itin visi pagalmā art. Saimnieks nedrīkstējis nekā darīt: bijis bail, ko ar tik daudziem iesākšot. Tad nu aruši, aruši mazie cilvēciņi, izplēsdami visu pagalmu. Beidzot ieveduši slapji noartos zirgus stallī atpakaļ un paši turpat izputējuši. Rītā saimnieks redzētos brīnumus izstāstījis citiem. Tad viens cilvēks pamācījis, lai aizsitot staļļa durvim pulka mazu krustiņu priekšā, tad cilvēciņi nenākšot vairs ne lūdzami. Darījis arī tā un patiesi zirgus vairs neviens pats nenostrādinājis.