Rūķīši.

6. G. Zommers Gulbenē. Rīg. Zin. Kom. kr. LP, Vll, 1, l 155, 3.

Viens saimnieks bija nodomājis pagrabu mūrēt un - tā kā šodien -- pabeidzis akmeņus lauzt - rītu gribējis savest. Bet rītā izcēlies, redz: akmeņi jau savesti. Prasījis puišiem, vai šie esot veduši. Nē, neesot! - esot gulējuši. Nu tu brīnumi! saimnieks domā un ies stallī. Ieiet - redz: zirgi putās nobraukti. Gājis atpakaļ uz istabu puišiem prasīt, kas tos zirgus putās nobraucis. Vai tie cilvēki būs bijuši jeb kādi gari? Puiši teikuši: cilvēki gan nebūs bijuši, būs rūķīši tie nobraucēji, akmeņus vezdami. Nu saimnieks aplam nopriecājies par tik darbīgiem rūķīšiem, bet vairāk arī neko nelicies tai dienā par viņiem zinot. Bet piecelsies otrā rītā - ierauga: rudzu druva melna izarta un zirgi vēl slapjāki. Tagad saimnieks gan par tādu nedarbu briesmīgi noskaities, vaicādams vēl citiem, kā lai rūķīšus aizdzenot. Pamācījuši, lai staļļa durvim aizsitot krustiņu priekšā, tad rūķīši aiziešot. Darījis tā - nenākuši vis vairs.