Rūķīši.

7. Kārlis Birznieks Zemītniekos. Māc. R. Auniņa kr. Skat. U. d. lett. Drachan-Mythus, 1891, 54, 91. LP, Vl,87, 14, 3.

Vienam dzērāja saimniekam bija trekns zirgs. Pats dzēra krogū un cits ar nekopa zirgus. Visi brīnējušies, ka viņam tik trekni zirgi. Sieva stājusi virsū, lai teic, kas tos kopj. Vīrs neteicis un sieva nogājusi naktī uz zirgu stalli slepus ar lukturi. Te tā ieraudzījusi divi skrandās noplīsušus puikas, kas mudīgi kopuši zirgus. Puikas, saimnieci ieraudzījuši, uzmukuši uz zirgu staļļa augšu. Pēc saimniece domājusi: «Tas nav labi, ka zēni tik pliki!» Likusi drēbes pašūt un slepus aiznesusi uz zirgu staļļa. Puikas pēc drēbes uzgājuši. Viens rādījis otram un teicis: «Nu mums jāiet projām; saimnieks mūs vairs negrib: mums nolicis jaunas drānas.»

Bija ieradums, gājēju par Jurģiem atlaist ar jaunām drānām. Pēc tam puikas vairs nav manīti un zirgi bijuši pašiem jākopj.

Piezīme. Sal. IX sējuma 39. numura 4. pasaku. P. Š.