Rūķīši.

9. K. Vītols Mangaļos. LP, VIl, I, 1156, 2.

Vienam kurpnieka zellim esot palīdzējuši mazi rūķīši strādāt: viņš spējis pieci pāri kurpju pa dienu pagatavot. Zellis arvienu strādājis savā istabā. Bet viņa meistars bijis nepiepildāms un gribējis, lai astoņi pāri kurpju pa dienu pašujot. Zellis - ķildotājies nebijis nekāds - solījies arī. Tā palicis. Te vienu nakti meistars slepeni atlīdis zeļļa istabiņā, paslēpies kautkur un vērojis, kā viņš to dara, tikdaudz pāru pa dienu šūdams. Skatījies, skatījies - nekas: šuj kā katrs cilvēks. Bet tiklīdz zellis nolicies gulēt, sanākuši rūķīši istabā un tā šuvuši, tā šuvuši, ka žvikst vien. Tomēr viens rūķītis palicis par sargu, notupdamies uz durvju kliņķa. Tas vērojis: vai tikai kāds neredz. Līdz pamanījis, ka meistars blīn - vaicājis citiem rūķīšiem: vai durt, vai sist? Tie atbildējuši: durt! Tā tūliņ sarga rūķītis izdūris meistaram acis. Palicis uz visu mūžu neredzīgs.