Jau Lange pazīst svētās meitas un domā, ka tās esot kalpojušas Zemes-mātei. Vecais Stenders raksta tālāk, ka viņas izdarījušas saviem labvēļiem visādus darbus. Nav tomēr iemesla domāt, ka viņas būtu pie latviešiem jau pagānu laiku dievības, jo tāpat «svēts» (aizņemts no krievu valodas. K. Mulenbacba Latviešu valodas vārdnīca, III, 1156.), kā arī «meita» (aizņemts no vidus lejasvācu v. ibid. II, 593) ir aizņemti vārdi. Lai gan jau dažreiz arī seno laiku dievībām ir doti jaunāku laiku vārdi (sal. Saules-meitas, Mājas-kungu, Jodu un citus), tomēr neviena pagānu laiku dievībām netiek saukta par svētu. Daži rakstnieki gan domā, ka «svēts» esot īsts baltu vārds un saskanot ar leišu «šventas». Bet no leišu «šventas» būtu iznācis latviešu «sviets». nevis «svēts». Turklāt «svēts», kā jau teikts, ir tīri kristīgs jēdziens, kas seno jēdzienu un vārdu būtu izspiedis, ja tāds latviešiem patiešām būtu bijis.

Lai gan pēc nozīmes svētās meitas izklausās kā labvēlīgas būtnes, tomēr teikās tās jau, pilnīgi pielīdzinājušās velniem. Viņas ierodas no kādas nezināmas vietas, zog cilvēkiem mazus bērnus, uzsūta tiem visādas pūtes un augoņus. saveļ sievietēm matus tā sauktajās Laimes jeb Māras pinkās. Kad sienās ķirmji tikšķina tad ļaudis saka, ka svētas meitas vērpjot. Tāda vērpšana sludinot kādam mājas iedzīvotājam nāvi. Svētās meitas arī iznēsājot pa mājām «losās piepes», sauktas nereti par raganu vēmekļiem. Retumis tomēr arī daudzina, ka svētās meitas palīdzot pa naktim sievietēm vērpt.