Svetās meitas.

1. K. Pētersons. Jbr. 1901, Vl, 32, 1.

Sienās (mūros, šķirbās) daudzreiz dzird knikstam un cīkstam kā ratiņu Paminas: tās esot svētās meitas, kas vērpjot. Dažām sievietēm viņas savērpjot matos penti, proti, savēlušos jeb sapentējušos pinku, ko nevarot , izsukāt. Pente nogriezta atkal ielaižoties, bet jālaikoties to darīt, jo tad svētās meitas iekrītot acīs, t. i. sākot acis sāpēt (Raņķos). Līves Bērzē dažas sievas, katolietes, atstājot vienu matu kušķi nesukātu, kas ar laiku gluži sapinkājoties. Tā esot Laimes pinka. Sapas Čunkas mātei Sūbros bijusi galvā Māŗas pinka. Reiz to nogriezusi, bet no tam acis palikušas sāpīgas un tumšas. Pinka uzaugusi atkal no jauna un tikmēr augusi, kamēr nokritusi. Tad arī acis vairs nesāpējušas.