Svētās meitas.

2. K. Pētersons. Jkr. 1901, Vl, 32, 2.

Svētās meitas mītot "āzugunē", proti., namā starp ugunskuru un mūri. Grāpim kūsājot, nosmeltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svētajām meitām virsū. Kad viņām uzšļāc, tad tūdaļ acīs iemetas pumpas, kuŗas sauc par svētajām meitām jeb svēto meitu pumpām. Ja viņas dabon pirtī iepērt, tad vairs lēti nav glābjamas (Raņķos). Kad apšļāc uguni, kur svētās meitas dzīvo, tās uzšlāc virsū savu ģifti - uzmetas pūtes, ko sauc par svētajām meitām (Kalnvagāru saimniece pie Ventspils). Svētās meitas piemetas, kad bērna ūdeni izlej tādā vietā, kur viņas piemājo. Vecas meitas kad padara sev galu - tās ir svētās meitas (Kuplā Kuldīgā. Tā pati Kuplā vēl teikusi sekošo tautas dziesmu).

Mīļā Māra, laba sieva,

Gaiņā nost svētās meitas!

Tavs dēliņš Jēzus Kristus

Svētu meitu virsenieks.