6. LP, V, 200 (86, 4).

Reiz klausības laikos bija nejauks kungs. Tas pavedis visas pagasta meitas. Bet viena teikusi: «Cērt mani gabalos! arī ne.» Kungs iegrūdis nabadzīti pagrabā un ilgi tur vārdzinājis. Kāds labs cilvēks pasniedzis vientulei ratiņu pa pagraba lodziņu. Nu vērpusi un vērpusi aiz gaŗa laika. Ļaudis gājuši pie lodziņa klausīties un teikuši: «Dzirdi, dzirdi, kā svētā meitiņa vērpj!"

Beidzot vārgule pagrabā nomirusi, bet dvēsele vēl vērpusi koka šķirbā.