7. K Pētersons Raņķos. Jkr. 1901, VI, 34. LP, VIl, I, 163, 15.

Kādu svētvakaru, kad &127;gauži bijuši visi pārnākuši no pirts, divas svētās meitas tur iegājušas pērties. Puisis, kuŗam iegadījies pašulaik iet gaŗām, dzirdējis viņas tā sarunājamies. Viena: «Vai, kā man pierietējušas krūtis! Kad būtu kāds bērniņš, kas izzīstu!"

Otra: «Tepat sētā sievai ir kusls bērniņš, māte patlaban guļ, atgriezusi bērniņam muguru, var pajemt un vēlāk atlikt atpakaļ, bet no tam viņš paliktu dikti slims."

Pirmā prasījusi: «Vai nav kādas zāles, kā paglābt?"

«Ja māte zinātu, novārītu budu kārkliņus un iedotu iedzert,» teikusi otra.

Puisis sarunu pastāstījis mātei, kura slimo bērniņu ar šīm zālēm izdziedinājusi.