8. K. Pētersons Raņķos. Jkr. 1901, Vl, 34. LP, VlI, I, 163, 17.

Reiz puisis noskatījies, ka vecenīte iebāzusi kāda bērna krekliņā gružus, nolikusi guļā un pajēmusi sievas kuslo bērniņu sev līdz. Ienākusi māte, bet iemainītais bērniņš tik bļaujot un bļaujot. Pēdīgi puisis teicis, lai iedodot šito bērniņu viņam. Pajēmis un gribējis krekliņu izkratīt uz uguni. Te pienākusi tā pati vecenīte un atdevusi labo. bērniņu atpakaļ.