Laima (arī leitiski Laima, Laime) ir bijusi seno baltu likteņa lēmēja, jeb ar tautas dziesmas vārdiem runājot: «mūža licēja». Rakstos par seno prūšu mītoloģiju gan tādas dievības nav, bet viņiem ir bijis personas vārds «Layme», īpašbas vārds «laeims», bagāts, un apstākļu vārds «laimiskai», bagātīgi. Pēc šādiem piemēriem var iedomāties, ka minētā likteņa dieviete būs bijusi arī prūšiem. Mūsu dziesmas, teikas, pasakas un māņi daudzina arī trīs laimas, kutas tautas dziesmas nosauc par Laimu, Dēklu un Kārtu. Trīs likteņa dievības ir bijušas arī senajiem grieķiem (moiras), romiešiem (parkas), ģermāņiem (nornes) un čechiem (sudičkas), kādēļ var vērot, ka rietumu Eiropā šīs trīs dievietes jau sen ir bijušas pazīstamas un ir varbūt mantotas jau no indoeiropiešu pirmtautas.

Ir mēģināts trīs latviešu laimas salīdzināt arī ar tām trim vecenītēm, kas pasakā palīdz vienai tautietei vērpt (Ārnes 501. nr.), bet šī pasaka ir pie mums ieceļojusi no Vācijas, kādēļ pēc tās gan nebūtu jāpētī latviešu mītoloģija. Vecais Lautenbachs lūkoja tuvināt latviešu laimas grieķu moirām, Laimu pielīdzinādams Kloto, Dēklu Lachesei un Kārtu Atropai, bet bez tuvākiem pierādījumiem. Turklāt pēdējie mīti pie grieķiem ir dzejnieku un prātnieku izpušķojumi. Kā paši cilvēki, tā arī viņu dievi pirmatnes laikos nebija dalījušies sevišķos amatos. To ievērojot stingri nešķiŗamās laimas pie latviešiem ir pirmatnīgākas kā minētās grieķu moiras, kas jau ir dalījušās noteiktos amatos. Dažās mūsu teikās gan trešā laima dažreiz vēl cilvēkam ļaunu, bet tas liekas vēlāks mīta paplašinājums. Tautas dziesmās, kas vispārīgi ir uzglabājušas senākus uzskatus, visas trīs laimas tiek piesauktas ar vienādu mīlestību.

Latviešu tautas dziesmās Laima bieži vien mainās ar Māru. kas nav šķiŗama no kristīgas ticības jumpravas Mārijas. Zem šīs Māŗas ietekmes Laimas nozīme ir stipri paplašinājusies, kādēļ arī tautas tradicijās Laima tiek biežāki pieminēta kā citas pagānu laiku dievības. Bieži vien Dievs sarunājas ar Laimu, spriezdami par cilvēku dzīvi. Teikās un pasakās gan Laima parasti tikai nolemj, bērnam piedzimstot viņa likteni, un retāki vēl aplaimo savus mīluļus ar bagātību. Tautas dziesmās turpretī viņas darbība ir plašāka. Laimas tur sevišķi gādā par dzemdētājām, rūpējas par jaunu meitu precībām un viņu godīgu un tikumīgu dzīvi. Kā jau likteņa dievība Laima nevēl vis cilvēkiem tikai labu, bet arī launu un liek tiem dažreiz ātri mirt.. Dažās teikās Laima, līdzīgi Vilcei ir jau tuvināta velnam.

Bieži mūsu rakstos tika daudzināts, ka arī Māra esot seno latviešu dievība no pagānu laikiem. Tāds vērojums nesaskan ne ar mītoloģijas, ne ar vēstures, ne ar valodniecības datiem. Māŗa tiek bieži vien saukta arī par «svētu Māŗu», kādu epitetu nekad nepieliek pagānu dievībām, kā jau ir izskaidrots iepriekšējā nodaļā. Turpat ir citēta cita tautas dziesma, pēc kuras vārdiem Māras dēls esot «Jēzus Kristus». Vēl kāda tautas dziesma piemin, ka «mīļā Māra» esot «piedzimusi ceturtdienas vakarā». Tas ir no Vācijas ienācis mīts par jumpravu Māriju. Par pagānu dievībām nav ziņu, ka tie būtu piedzimuši, tāpat kā pagānu laikos latviešiem vēl nebija arī ceturtdienas. Mūsu zemi dziesmās sauc arī par Māŗas zemi, kādu nosaukumu deva Livonijai vācu iekaŗotāji. To vārdu pazīst arī igauņi (Maarja maa). Tad daži domā, ka Māra esot jūŗas dieviete, kas vedama sakarā ar kursenieku vārdu «mare». Bet nu kursenieku izrunā šim vārdam ir īss «a». Arī jumpravu Māriju vidus laikos sauca par «jūras zvaigzni» (stella maris). Ir vēl daudz tādu liecību pret minēto hipotezi, bet šai īsā ievadā nevaram iedziļināties visos: sīkumos.