2. Marta Kerzuma no E. Mužikas Rīgā.

Reiz viena meita gājusi pa ceļu un skaitījusi. Braucis garām viens kungs un prasījis, ko viņa skaitot; viņa atbildējusi, ka skaitot, cik podu linu viņa varot savērpt pa dienu. Kungs prasījis, cik tad viņa varot savērpt; viņa teikusi, ka desmit podu varot savērpt pa dienu. Kungs teicis, lai nākot viņam līdz uz pili, un ja viņa varēšot savērpt desmit podu linu pa dienu, tad viņš šo precēšot. Labi, meita aizbraukusi viņam līdz uz pili. Kungs licis kalpiem sanest vienā istabā desmit podu linu, un nu meitai bijis jāvērp. Viņai palicis bailes un sākusi raudāt. Tad ienākušas trīs laimes un prasījušas: meitiņ, ko tu raudi? Meita izstāstījusi savu nelaimi. Laimes apjēmušās viņai palīdzēt savērpt. Vienai laimei bijuši gari pirksti, otrai lielas lūpas un trešai briesmīgas krūtis. Kad lini bijuši savērpti, laimes aizgājušas un likušas meitai viņas uzlūgt uz kāzām. Kungs sarīkojis lielas kāzas; atnākušas arī trīs laimes uz viņu kāzām. Kungs prasījis, no kā viņām esot tie garie pirksti, lielās lūpas un briesmīgas krūtis. Laimas viņam izskaidrojušas: «Garie pirksti nāk no dzijas turēšanas, lielās lupas no dzijas slapināšanas un briesmīgās krūtis no lielas sēdēšanas.» Kungs, to dzirdēdams, ka tas viss ceļas no vērpšanas, tādēļ vairs nelicis savai jaunai sievai vērpt. Un viņi abi dzīvojuši ļoti laimīgi.

Piezīme. Sal. V sējuma 31. numura pasakas (469.- 482. 1. p.). P. Š.