4. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Vienai kalpa sievai piedzimusi meitiņa. Kad meitiņa dzimusi, tad Likteņa lēmēja stāvējusi aiz pirts durvim un meitiņai novēlējusi viņas likteni. Vecmāte dzirdējusi lēmējas vārdus un kad viņa ienākusi iekšā, tad stāstījusi mātei: viņas meitiņa esot novēlēta šās mājas saimnieka dēlam. Saimnieka dēls ar bijis pašlaik pirts istabiņā un visu dzirdējis. Viņš bijis tad gadi astoņi vecs.

«Nē, neņemšu vis tādu melnu kovārnēnu,» teicis saimnieka dēls un izskrējis no pirts istabiņas.

Meitene augusi un bijusi jau pieci gadi veca. Arī saimnieka dēls bijis krietni vien paaudzies. Reiz viņš kalpa meitenei tīši pārsitis galvu, lai tā nomirtu un nebūtu viņam jāprecē. Viņš nebijis vis vēl aizmirsis vecmātes vārdus.

«Nu es būšu no viņas vaļā,» nodomājis saimnieka dēls. Meitene nenomirusi, bet izveseļojusies. Uz galvas tik bijusi liela rēta, kas palikusi visu mūžu. Pēc tam Likteņa lēmēja tos izšķīrusi. Pagājuši gadi. Ne saimnieka dēls zinājis, kur tagad atrodas kalpa meitene, nedz arī viņa zinājusi, kur tagad dzīvo viņai novēlētais.

Saimnieka dēls bijis jau liels un vecāku tam vairs nebijis šai saulē. Viņš aizgājis uz pilsētu dzīvot. Pilsētā viņš iepazinies ar smuku meitu. Viņi samīlējušies un apprecējušies. Reiz jaunā sieva teikusi: «Paieskā man galvu. Man galvā iemeties niezētājs.»

Vīrs ieskājis sievai galvu un ieraudzījis lielo rētu.

«Sieviņ. kas tā tev par rētu?» viņš prasījis tai. Sieva stāstījusi, ka viņu Likteņa lēmēja esot novēlējusi saimnieka dēlam par sievu, tā runājuši viņas vecāki. Bet saimnieka dēls par to noskaities un reiz tai pārsitis galvu, gribēdams to nosist. Tā esot tā rēta.

«Tad jau tas ir mans darbs,» teicis vīrs. Tā arī bijis.

Piezīme. Sal. vēl pasakas par nolemto līgavu (X sējuma 51. n-ra1 un par nolemto znotu (X sējuma 49. n-ru). P. Š.