7. V. Visocka no Z. Rasnās Sakstagala pag. Latvju kultūras kr.

Seņ - senejūs laikūs guoja vīns jauneklis meklēt sev laimes. Jis beja atstuots vīns pats, juo vacuoki nūmyra. Bet sātā jis nagribēja dzeivuot un tai izguoja staiguot pa pasauli. Īt jis dīnom, īt naktim, beidzūt īraudzēja uz ceļa vecīti. Tys suoka juo lyugt īdūt jam kaidu nabejis drēbi un nūmozguot jū nu dubļim. Jauneklam palyka žāl vecīša, jis atdevja sovu mēteļi un steidzjās uz alūtiņu pēc vudeņa, ar kū vecīti atspierdzinuot un nūmazguot. Atpakaļ nuokūt jauneklis breinojuos, ka vecīša tur vairuok nabeja, bet tymā vītā sēdēja smuka meitiņa, kuras vainags speidēja, kai saule. Meitiņa teicja: «Nasabeist, jaunekli, esmu tava laime, kū gribi prasi, es vysu izpiļdīšu, jo vecīts tys beja Dīvs, kurs atsyutīja mani tev ceļu paruodīt.»

«Radzu, ka tev loba sirds,» atbiļdēja jauneklis, «bet kū lai es, nabogs, prosu? Jo vari īdūt maņ zuoles, ar kurom es varēšu sovu nūskumušū sirdi mīrinuot un prīcinuot.»

«L,abi,» pasacīja meitiņa un īdevja jam zuoles. «Še tov zuoles. Kad izdzersi vīnu pilīni, tovas bādas un ryupes nu tovas sirdis aizbēgs, bet naizlītoj šū duorgū montu dēļ sevis vīn. Pasaulī daudz taidu cylvāku, tuopēc vajag arī jīm paleidzēt! » pasacīja meitiņa un pazuda.

Jauneklis ar zuolem guoja tuoļuok. Īt un redz: sēd ubogs un raud. Jauneklis pīguoja kluot un suoka vaicuot: «Kuopēc tu raudi?»

Ubogs atbildēja: «Nūmyra muna vīnīguo meitiņa, nazynu, kū lai daru nu tik lelom suopem!»

Bet jaunekļam nasagribēja jam dūt zuoļu, jo jam pašam cīši tuos zuoles patyka. Un jis aizguoja tuoluok. Bet ubogs guoja vys jam pakal un lyudzja, lai jauneklis paleidz, jo var. Jaunekļam palyka dusmes, jis pajēmja akmeņi un svīdja ubogam. Veras: uboga nav, bet tur stuov malna vaca meita un runo:j: «Tovas zuoles vairuok nadar, jo tu naizpiļdēji tuo, kū apsūlēji gaišai meitiņai.»

Tūlaik jauneklis saprota, ka beja aizmiersis par tū, kū meitiņa teicja. Suoka rauduot un lyugt vacuos meitas, bet arī tei vairuok nabeja un nu lelom žālobom jauneklis tur pat nūmyra.