9. Juris Bērzaunes Zīdaros, 1865. g., A. Bīlenšteina kr. LP, Vl, 999, 150.

Kādreiz trīs meitas gāja uz mežu lūkot (lūkus plēst). Šās nu tik ilgi lūkoja, kamēr katrai bija laba nasta lūku. Nu viņas taisījās uz māju iet, bet izstaigājās krustām, šķērsām pa mežu - nevarēja un nevarēja vairs ceļa atrast: bija apalojušās. Uznāca tumsa un nu neredzēja vairs nekur iet. Pēdīgi atrod tur mežā vienu lielu akmeni un norunā, visas trīs, ka tur pa nakti jāguļ. Bet nu neviena negrib malā gulēt - visas trīs grib vidū. Citādi netiek -- viņas met žerbus un nu arvienu vienai krīt vidū gulēt. Tā visas trīs saguļas. Bet vēl labi nav apgulušās -dzird turpat, necik tāli mežā, vienu briesmīgi rupjā balsī runājam un sakām: «Kas vidū, tas man; kas malā, tas Dievam!» Nu viņas, visas trīs sabijušās, saceļas kājās un nezin, ko nu darīt. Nu vairs negrib neviena vidū gulēt. Vispēdīgi sagudroja cita citas galā gulēt ap to akmeni, tā ka akmens vidū paliek. Labi, - tā viņas apguļas un gul līdz rītam. Rītā pieceldamās atrod, ka lielais akmens no vidus pazudis; briesmīgi liela bedre vien tikai tai vietā palikusi.