23. J. Bankins, «Šis un tas», I, 1872, 38.

Kalpa puisis Ješka iemīlēja bagāta saimnieka meitu Aņņuku. Tas reizu uz viņu sacīja: «Vai dzi, Aņņuk'! Es pats nezinu, Dievs to zina, kā tu man ļoti patīc, un es no visas sirds tevi mīlēju. Es tevi labprāt precētu, ja tavs tēvs būtu ar mieru; bet es domāju, ka viņš to nekad nepaļaus, jo tu esi bagāta un es nabags. Ko tu domā, vai tu &127;gan nāktu pie manis?»

«Nu, tu gan esi visādi labs puisis un ražans cilvēks, un tu man itin labi patīc, tādēļ man nekas nebūtu pretī, runā tik ar tēvu! »

«Ne, ne! to nemaz neuzdrīkstos darīt,» viņš tai atbild.

Reizu Aņņuka taisās iet uz lauku. Šie norunā, ka Ješka tai ies vakarā kādu gabalu pretī. Riktīgi, tas krēslā aiziet, satiekas ar to ceļā un ir priecīgs ar savu mīļu zeltenīti parunāties, bet bēdīgs par to, ka tam nekādas cerības nav šo dabūt par sievu, tāpēc ka ir tukšs un nabags. Tā noskumuši dundodami, abi nāk uz māju. Bet netālu no mājas Ješkam kāja atsitas pret kaut ko. Viņš aptausta un atrod smagu kasti. Pēdīgi kasti labi aplūkojis, uziet tur naudu iekšā, desmit tūkstoš rubļu zelta naudā.

Tas nu iet drošs pie Aņņukas tēva un sāk uz šo runāt: «Mīļais papa! Es mīlēju jūsu Anniņu; līdz šim biju ubags un tāpēc neuzdrīkstējos jūs bildināt, bet tagad esmu bagāts, jo kā paša Dieva nolikts, dabūju veselu lādi naudas, un nu lūgtu jūsu meitu par sievu.»

Tēvs tam atbild: «Redzi, ka jūs abi mīlējaties un gribat precēties, to nemaz jums neliedzu darīt, bet tagad vēl ne. jo atrasta nauda tev nepieder. Nogaidi gadu un sešas nedēļas, un lai mācītājs pa tam sludina baznīcā; ja par to laiku neviens neatradīsies, kas pēc naudas meklētu, tad tu to varēsi paturēt.»

Gads un sešas nedēļas paiet, bet neviens pēc naudas nemeklē. Ješka ar Aņņuku dzer kāzas, nopērk par dabūto naudu muižiņu un dzīvo kā jau laikam kungi. Ar laiku tiem piedzem trīs bērni, no kā tiem prieks un laime jo itin liela.

Pēc desmit gadiem divi kungi brauc ar pasti pa to pašu lielceļu; tikko šie tiek tai vietā, kur Ješka toreiz naudas lādi bija atradis, tiem nolūzt vāģu ass. Viens no šiem kungiem saka: «Še ir brīnum nelaimīga vieta; priekš desmit gadiem atpakaļ, man tepat braucot, ap šo pašu vietu vāģiem grīda bija izplīsusi un naudas lāde ar desmit tūkstoš rubļiem izkritusi.»

Ješka, netālu no tiem stāvēdams, savā tīrumā bija dzirdējis viņu valodu. Viņš pie tiem danāk un lūdz šos kungus uz muižu, kamēr pastes vīrs vāģus lāpa. Šis tos nu visādi labi uzņem, ēd un dzer ar tiem' kopā, un abi kungi nevar izbrīnīties par viņa veicīgu sievu un rātniem bērniem. Kad nu maltīte bija paturēta, tad Ješka uz tiem saka, lai nākot pasierēt un apskatot savus laukus.

«Kas tas par vārdu savus laukus?» tie jautā. «Šī tak jūsu muiža un zināms jūsu lauki! »

Nē, cienīgi kungi, tā vis nav. Nauda, ar ko muižu esmu pircis, pieder jums, jo to priekš desmit gadiem atradu uz ceļa, kur jūs teicāt, ka jums izkritusi.»

Kungi par Ješkas labu sirdi un goda prātu nespēja ne izbrīnīties un sacīja, ka nezinot, vai esot eņģeļu vai cilvēku pulkā. Tad kungs šim atbild: «Redzi, es biju aizbraucis tālu pār jūŗu, kur man liela pracese bija jāved; tā man laimīgi izdevās, no kā vēl bagātāks esmu nekā toreiz. Tāpēc, ka jūs tāds goda vīrs, kas svešu mantu nav gribējis paslēpt, bet to zināmu darījis, paturat savu muižu un dzīvojat laimīgi. Lai Dievs jums palīdz!»