8. K. Kalniņš Lilienfeldē. Brīvzemnieka kr. LP, Vll, i, 314, 4.

Jurģu nakti - lai ganības arī būtu sniegainas, ledainas jāj visi pieguļā. Katram pieguļniekam butele brandvīna līdz. Pieguļas vietā zirgus sapin, sakur uguni un liek olas vārīt. Katram zirgam sava ola aizzīmēta. Kas ar kuŗu zirgu strādā, tas tā zirga olu laupa. Ja olas kaula (čaumala) labi atlec, tad zirgam labi, bet ja kāda zirga olai kaula neatlec, tas zirgs tad izmijams, pārdodams: citādi tas tikpat nosprāgs jeb to nozags. Pēc tam liek uz ugunskura biezputru ar cūkas galu vārīt. Kad izvārītā, tad salasās visa saime un ēd. Ja dažreiz par daudz auksts laiks, tad biezputru mēdza arī mājā izvārīt, bet pieguļā tā bija visnotaļ aiznesama un tur tikai ēdama. Trūkt no māju saimes pie ēdiena neviens nedrīkstēja - pat bērni ne. Tad meitas un sievas apdzied Jurģi ar daudz dziesmām. Katram, kas vasarā pieguļā jās, saimniece iedod lupatā puļķi. Pēc vakariņām tos puļķus sviež ugunī un saka: «Še tev, 'guntiņ', Labrenci, atdodam, lai mums pieguļā nesadeg ne apavi, ne drānas, ne apauši.» Rītā agri jāj uz mājām. Saimnieks paņem gaili, ienes zirgu stallī, nokauj un katrā zirga silē ietecina pa lāsītei gaiļa asinis: tad nosviež gaili zem siles, lai nospirinē. Kauto gaili saimniece izvāra brokastī un pieguļnieki to apēd, tad zirgi ganās un barojas kā gaiļi.