9. J. Kraujš Jaun-Rozē. D. Ozoliņa «Svētku laiki». Etn Il, 1892. LP, VlI, I, 315, 5.

Agrāk ganīja - cik vien māju pieguļnieki varēja savienoties - zirgus pa naktim kopā. Lai pieguļniekiem pašiem nebūtu miegs daudz jākavē, kā lai būtu spirgti strādnieki, tad zirgu nakts ganīšanai pieņēma kopēji zirgu ganu, ko arī par zirgu ganu sauca (Igauņu robežnieki par karjaci). Ap Jurģi arvienu sāka pieguļā jāt. Tad arī gans stājās klāt. Pirmā pieguļā jāšana bija īsta svētku diena, kuŗu nosauca par pieguļnieku svētkiem. Uz šo dienu sataisījās, kā jau uz svētkiem. Pieguļniekiem gājuši arī saimnieki līdz, lai kopā ar puišiem svētkus nosvētītu. No mājas paņēma līdz, olas -- vismaz katra zirga kājai pa olai - citi saka: uz katra zirga pa desmit. Bez tam vēl ņēma līdz maizi; miltus, taukus un pienu, ko pieguļā pantāgu taisīt un ēst. Bez tam vēl paņēma vienu olu šim nolūkam. Tik ko visi zirgi bij sadzīti mežā, vai pļavā, tad zirgu gans, šo olu paņēmis un ar to gājis trīsreiz visiem zirgiem apkārt. To padarījis sviedis olu zirgu vidū. Ja ola palikusi vesela, tad zirgi bija visu vasaru veseli, bet ja pārplīsa, tad droši nelaime priekšā. Ja tā pārplīsa, tad lūkoja visvisādi briesmām pretim. strādāt. Ja ola palika vesela, tad tūliņ pagatavoja pieguļnieku svētku mielastu, ko ēda, uzdzerdami alu un brandvīnu. Paēduši, visu nakti priecājās un līksmojās līdz diena ausa. Spēlēja arī: mūziku, ja kāds prata.

Ziemeru pagastā šo ierašu vēl neilgi atpakaļ piekopa. Tur pie šādiem svētkiem arī sievietes piedalījās.