Seno latviešu dievība, kas gādājusi par lopiem, ir laikam bijusi Lopu-māte, ko P. Einhorns vairākkārt daudzina. Tā ka nu Lopu-māti vairs nepiemin ne Lange, ne Stenders, ne arī tautas dziesmas, tad man likās, ka P. Einhorns ir to gluži teorētiski nostādījis Lauka, Jūras un Meža-mātei blakus. Bet ja nu P. Einhorns to tik bieži atkārto, tad viņš gan to būs dzirdējis no tautas mutes, tikai jaunākie, vairāk iemīļotie dievību vārdi būs veco Lopu-māti pie malas nobīdījuši. Šie vairāk daudzinātie vārdi ir Govu-Māra, Mārša, Māršava, Māršala, Govu-Laima un Piena-māte. 17. gadsimteņa -sākumā katoļu priesteŗu minētā govu dievība «Moschel» pie latgaliešiem būs gan, laikam, tā pati Māršala. Kā nu šīs dažādās dievības izšķīrušās viena no otras, par to mums nav nekādu liecību. Tas gan laikam būs fakts, ka minētā Mārša, Māršava, Māršala un vēl kādi līdzīgi nosaukumi būs cēlušies no tās pašas Māŗas, kas, kā jau teikts, ir tā pati kristīgās ticības jumprava Mārija. Nav mums jāšaubās par to, ka seniem latviešiem kāda lopu dievība ir bijusi un šis vecais kults vēl ir uzglabājies tautas tradicijās, lai arī pašas dievietes vārdi par gadu simteņiem ir mainījušies. Tāpat kā Gausu-māte, tā arī Govu-Māra jeb Lopu-māte ir gādājusi par zalšiem un rupučiem.