Tas ir ļoti vecs un pa visu pasauli izplatījies uzskats, ka slimības ir kādi launi gari jeb velni, kas cilvēkiem slepeni uzbrūk. Lai arī tāds mānis mums tagad izklausās smieklīgs, bet senos laikos tāds uzskats varēja viegli rasties. Ļaudis jau sen bija novērojuši, ka slimība var pāriet no viena cilvēka uz otru, bet kā tā pāriešana notika, to viņi neredzēja. Tā tad viņi prātoja, ka slimība ir kāds neredzams launs spēks jeb gars. Sevišķi grūti viņiem bija saprast vājprātību. Vienu laiku cilvēks darbojas un runā gluži prātīgi, bet tad uzreiz sāk visu ačgārniski darīt. Pēc tautas domām tas nu atkal bija jauns gars, kas cilvēku tā varēja pārvērst. Pēc latviešu teikām un māņiem slimības ir atsevišķi gari, kas darbojas gluži patstāvīgi, bet par velniem tomēr netiek saukti. Velns jeb citi launi gari var gan vienā jeb otrā gadījumā slimību uzsūtīt, bet Dievs var atkal cilvēku atsvabināt no šā mocītāja. Drudzi parasti turēja par kādu jātnieku, kas cilvēku jāj kā zirgu, kādēļ arī par drudzi stāsta, kas tas cilvēkus saucot par zirgiem. Cilvēki no savas puses lūkoja slimību piemānīt, aizbaidīt, vai arī ar burvības vārdiem aizdzīt. Bija arī dažas zāles, kas slimībām nepatika, un tādas lietojot, ļaunajiem gariem bija jāaiziet. Ir arī kādas teikas, kur cilvēkam izdevies slimību nogalināt. Slimību apkarotāji bija senie priesteri, kas no iesākuma līdzinājās Sibirijas šamaņiem. Pie senajiem latviešiem šādi slimību dziedētāji bija laikam burtnieki jeb burvji, kurus vēlāk sauc par labdaŗiem, vārdotājiem, pūšļotājiem, riebējiem jeb raibītājiem un citādi, jo burvis kristīgas ticības ietekmē izvērtās par velna kalpu. Šī vārdošana arī nav tik gluži neprātīga, kā mums tagad izliekas, jo labdaris vārdodams parasti arī aptaustīja jeb pat laitīja slimo locekli, un laitīšanai jeb masāžai pieder arī modernā dziedniecībā liela loma. Par gadu tūkstošiem tauta ir arī novērojusi visādas dziedniecības zāles, kas pa daļai ir pārgājušas arī mūsu laiku medicīnā. Par visām lietām mums nav jāaizmirst, ka agrāko laiku dziedēšana arvien bija saistīta ar visādiem māņiem un tukšām burvībām, kādēļ nekādā ziņā šo seno laiku rīkošanos nevajaga ideālizēt. Par visām lietām šiem labdariem palīdzēja arī tā ticība, ar kādu slimnieki paļāvās uz brīnumu ārstiem.