l. K. Blauberģis Sērpils apgabalā. Etn. II, 1892. LP, VIl, d, 1231, 2.

Mēri esot viens, no miršanas bailīgs, laivinieks atcēlis pār Daugavu. Mēris piegājis pie Daugavas ar lielu grāmatu padusē, -kurā bijuši visu to vārdi pierakstīti, kam mērī jāmirst. Piegājis pie pirmā cēlāja un teicis, ka šis esot mēris, lai šo pārceļot pār Daugavu. Bet cēlājs bijis drošs vīrs, kas nekādas bailes nepazinis, un atteicis, ka šis gan to nedarīšot, tādu nelaimi uz otru pusi pārceli. Te otrs cēlājs, kas no nāves bijis ļoti bailīgs, piegājis pie mēŗa un teicis, ja šam nebūšot jā mirst, tad šis tūliņ šo pārcelšot pār Daugavu. Mēris, gudrinieks būdams, kāpis laiviņas vidū un teicis, lai tikai laižot pāri otrā pusē - šis būšot paskatīties grāmatā. Laivinieks domādams, ka viss būšot labi, arī tūliņ ļaudis pāri. Otrā pusē tikušiem mēris kā solījies, uzšķīris grāmatu un tad sarāvis plecus skatīdamies grāmatā un teicis uz cēlāju: «Nekā, draugs, tev jāmirst.» Kad nu laivinieks sācis nežēlīgi kliegt un vaimanāt, tad mēris teicis, lai nebīstoties neko daudz, šis par to labumu došot vieglu nāvi.