5. Naudižnieks Naudītē. Balss nr. 40, 1888. LP, Vll, I, 1233, l.

Pie Naudītes teiksmainām vietām pieder Suņu kalniņš Liel-Braņķu laukā, pār kuŗu iet lielceļš no Dobeles uz Jaun-Sesavtr. Par šo uzkalniņu ļaudis stāsta. Nezin kādos laikos tur velns braucis vizināties Pa dienasvidiem. Pats bijis ģērbies kā vācietis, sēdējis mazos kurvja ratiņos, pāris melnu suņu aizjūgti priekšā; reizēm velns bijis aizjūdzis melnu cūku rateļos. Velns lēti aiztikt nevienu neaizticis; tikai retumis paākstījis sīpolniekus: lai nu iesviezdams tiem sīpolu vezumu grāvī, vai arī pataisījis tā , ka riteņi nomūk no asim. Vienreiz gan velns palaidis mēri. Pieguļnieki skaidri redzējuši, ka skaists kungs nostājies pašā dienasvidū Suņu kalniņā, iebēris garā trūbā baltus putekļus un izpūtis tos pa trūbu gaisā. To vasaru pulka ]aužu miruši. Pieguļnieki vēl redzējuši, ka pie debesim melns mākulis neticami ātri savilcies, pērkons zibeņojis un skaistais kungs aizskrējis uz Valli (mežu) kā kurtu dzīts.