13. Balodis Lazdonā. LP, V, 396, l96.

Senāk kara laikos bijušas likstas - siŗotāji un mēris - no kuriem grūti bijis izvairīties. Sirotāji vazājušies ienaidnieka kaŗa pulkiem pa priekšu un izlaupījuši mājas, nokāvuši kustoņus, nodedzinājuši ēkas. Ļaudis no viņiem glābušies tikai purvos un mežos. Dažreiz šie sirotāji novilkuši kaŗavīru drēbes un pārģērbušies par sievietēm, lai vieglāki ļaudim piekļūtu. Bet pēc kara arvien nācis mēris, liels vīrs, melnās drēbēs. Mēris esot pieņēmis dažreiz arī kustoņu ģīmjus. Ja kāds mērim atbildējis, vai pats nezinādams, uzrunājis to, tad tāds bez žēlastības trešajā dienā nomiris.

Piezīme. K. Tarzieris, Druvienā uzrakstījis teiku (LP, V, 397, ?). kur vajātais mēris bēdzis un ieskrējis purvā. «Tūliņ visā apkārtnē miršana apstājusies.» Mēŗa vajātāju ļaudis «bagātīgi apdāvinājuši». Teika liekas drusku sagrozīta. P. Š.