16. Skolotājs Vilis Ozoliņš Vestienā. LP, VlI, I, 1341.

Vecos laikos laudis bēguši no drudža. Kas labi mācējuši, varējuši arī izbēgt. Uzvilkuši kažokus ar kreiso pusi virspusē un tad tikai skriet pa purviem un mežiem, slapstīdamies pa alām, pa kartupeļu bedrēm. Reiz jauns puisis paslēpies vaivariņu purvā apakš sūnām. Drudzis, viņa meklēdams, runājis: «Ai, sūne, sūne, ai purva sūne, bet ta tad laba pupu sēja! Kad nevar, nevar dabūt, kalnā zviedz ķēve, laidīšos tai mugurā.» Kalnā ganu meita gavilējusi, tai drudzis piekritis, bet puisis palicis vesels. Mājā pārgājis, iesējis pupas - bet tad tik augušas. Gavēnī neesot brīv ganos dziedāt, tādēļ ganu meitai drudzis uzkritis.