20. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. Kom. kr. LP , Vl, 10, 6.

Viena vecīte vakara laikā gājusi gar mežmalu un ieraudzījusi cilvēku stāvam; piegājusi tuvāk: nav vairs cilvēks - liels celms. Šī nospļāvusies: «Pi tu, sasodīts celms, kā tu mani nobaidīji!» un gājusi garām; bet celms uzklupis mugurā nabaga vecītei un tikai pie pašas mājas nezin kur pazudis. Vecīte sagulējusi veselu mēnesi slima.

Turpat cits atkal stāstījis citu teiku. Bijis reiz liels mednieks Tas nošāvis vecu zirgu un nolicis to meža malā pie šķūņa lapsām par ēsmu. Vienu nakti mednieks šķūņa jumtā gaidījis lapsas. Te piepēši pamanījis: zirga ribas sāk kustēties un uz jumtu virsties. Sabijies un sprucis pa otru pusi no jumta zem&127;: un uz māju prom; bet skrienot esot skaidri nodzirdējis, ka ribas grabēdamas nokritušas zemē. Ribās esot bijis pats velns. Mednieks no tā brīža palicis slims un ilgu laiku slimojis.