30. J. Kriķis Startos. Etn. IlI, 1893. LP, Vll, I, 1251, 1.

Pavasarī kungam bija nosprādzis zirgs un puiši to bija aizveduši uz Kaļķu kalnu, izgāzuši lapsām. Saimniece aizbraukusi reiz uz Benkāciešiem rados un, mājā pārbraukusi, ņēmusies stāstīt, ka drudzis atstājoties it drīzi, ja kaut ko riebīgu darot, vai arī ēdot jeb dzeŗot ko riebīgu iekšā. Tāpat stāstījusi, ka tur kāds puisis, gulēdams maitas vēderā, aizdzinis drudzi Mājas kalps, drudža mocīts, ilgāki neapdomādamies - uz Kaļķu kalnu prom, kunga Bešķa vēderā iekšā un tur starp ribām paslēpies. Te uz reizi šis, skaidri nomodā būdams, redz, ka pie viņa pienāk kāds kungs ar spieķīti rokā un pat reizi šim it stipri iesit pa dibenu; bet ne viņš, ne arī kungs ko runājis. Pēdīgi, kad kungs aizgājis, drudzis ņēmies šo it stipri kratīt, ka vai visas Bešķa ribas klaudzējušas. Tomēr šim gulēšana neko nav līdzējusi drudzis kratījis to vēl skaudīgāki.