31. Kriķis Startos. Etn. IIl, 1893. LP, Vll, I, 1252, 2.

Ziemā, pēc sveču dienas, saimniekam nosprāgusi vislabākā govs - ālavīca; vēl sievas teikušas, ka no nešļavām vien esot nobeigusies. Šo govi aizveduši uz Bēcīti un izgāzuši tur kraukļiem un lapsām zemē. Uz šo govi drudža apsēstais vīrs jau tūlīt trešā dienā aizgāja un par laimi, lapsas bijušas jau kuņģi izrāvušas. Nu šis govs tukšajās rūmēs nogulējis katru dienu savas stundas divi, trīs, jo sievas aizvien teikušas, ka sebāk tas drudzim sākšot riebties. Te akurāt, kad bijis jau apgājis drudzim gads apkārt, ap pašu pusdienu šis redz, ka kāds kungs pie šā piebraucis ar četriem zirgiem, izlēcis no kalešas un iesitis ar spieķi divi reizes it stipri pa galvu, ka noskanējis vien, un kliedzis: ko šis tur guļot un nestrādājot. Bet šis atkal tāpat nav neko sacīji pretī, lai gan galva stipri sāpējusi. Kad kungs aizbraucis, tad drudzis ņēmies viņu kratīt par visām reizēm stiprāki, tā kā pat visas govs ribas klaudzējušas un priedēs atbalss skanējusi. Un šī tad arī bijusi beidzamā reize. Kad beidzis kratīt, tad vēl stipri nosāpējusi galva un tad vīrs cēlies no ribām un gājis it vesels mājā un neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs.