35. H. Skujiņa Aumeisteru pag.

Reiz kasus (kašķis) ar drudzi gājuši caur mežu. Viņi apstājušies un sarunājušies.

«Kurp tu iedams?» prasījis drudzis.

«Es iešu pie lielkunga bērniem,» tā kasus. «Bet tu?»

«Es iešu uz nāburgu māju, tur pašlaik jauns smuks puisis tīrumā aŗ. Kad viņš pusdienas laikā ies uz māju, tad pretim nāks saimniece ar piena slauceni un teiks: «Tu nu gan esi nokusis, vai negribi pienu dzert?» Puisis jau ar saimnieci ir pa draugam. Puisis dzers pienu. Bet uz piena būs liels burbulis. Es ielīdīšu tai burbulī un tā tikšu puisī iekšā. Lai viņš mani panēsā.

Kasus ar drudzi vēl brīdi sarunājušies un tad izšķīrušies, aiziedami katrs uz savu pusi. Šķirdamies viņi norunājuši pēc gada atkal tai pašā vietā satikties. Kasus aizgājis uz pili pie lielkunga bērniem un drudzis aizgājis uz tīrumu, kur smukais puisis aris.

Kasus un drudža sarunu dzirdējis vecs vecis, kas mežā griezis slotu žagarus. Vecis aizgājis uz to māju, kur smukais puisis dzīvojis un gaidījis, ka tas nāks no aršanas.

Pusdienas laikā puisis nācis uz māju. Puišam pretim nā kusi saimniece ar piena slauceni. Uz piena bijis liels burbulis.

«Tu nu gan esi nostrādājies,» tā saimniece teikusi. «Vai negribi iedzert pieniņu?»

«Var jau ar!» puisis atbildējis.

Vecis pieskrējis pie slaucenes un teicis: «Pagaidi, nedzer! Dod man karoti!»

Vecis nosmēlis skaisto burbuli no piena un ielējis to savā tabakas makā. Viņš aizmetis tabakas makam deviņus mezglus priekšā un tabakas maku ar visu drudzi, kas bijis ielīdis burbulī, pakāris namā uz kāša virs pavarda. Tur nu drudzis no dūmiem rijies un guldzījies un neticis ārā. Pēc gada vecis drudzi izlaidis no tabakas maka un tas aizskrējis, ka vējš vien nošvaukstējis. Vecis aizgājis uz mežu, lai dzirdētu, ko abi draugi satikušies runās.

Drīz vien kasus ar drudzi norunātā vietā satikušies. Draugi sākuši runāties.

«Ka tu zinātu, cik man labi gāja!» stāstījis kasus. «Gan mani peldināja pa vannām, gan tina baltos palagos. Smalki kungi ap mani izdarbojās. Bet kā tad tev gāja?»

«Ko nu brāl',» tā drudzis atteicis. «Labāk nerunāsim. Mani viens nejauks vecis iesprostoja savā tabakas makā. Tur es dažreiz no karstuma cepu vai nost, dažreiz atkal salu nost. Bet vissliktāki gāja ar dūmiem, tie līda man nāsīs, ausīs, acīs.»

Un drudzis sīki un gaŗi stāstījis kasum, kā viņš ticis veča tabakas makā un kā tas to pakāris uz kāša, virs pavarda. Kad abi draugi bijuši izrunājušies, tad drudzis teicis: «Nu gan es vairs neiešu zemnieku būdās. Jāiet uz lielkunga pili. Tur jāatpūšas no pārciestām grūtībām.»

«Es gan iešu uz zemnieku māju,» teicis kasus. «Man apnicis lepnās pilīs.

Abi draugi izšķīrušies, aiziedami katrs uz savu pusi.

Piezīme. H. Skujiņa ir uzrakstījis vēl otru līdzīgu teiku turpat Aumeisteŗos. Vēl tādu variantu ir man piesūtījis J. Rubenis no Ērgļiem.. Arī Raunā esmu šādu teiku no vairāk stāstītājiem dzirdējis. P. Š.