37. K. Blau's Ērgļos. Brīvzemnieka «Sborņik», 113, 74. LP, VII, I, 1245, 6.

Drudzis ar trumu reiz sprieda, kā varētu cilvēkam uzkrist. Drudzis sacīja: «Es palikšu par puteklīti un iekritīšu ēdamā karotē: cilvēks mani apēdīs.» Trums sacīja: «Es atkal iešu uz pirti paslēpties peramā slotā. Cilvēks atnāks, sāks pērties un pielipšu viņam.» Abi izšķīrās, norunādami pēc tā un tā laika atkal saieties. Bet visu šo sarunu viens cilvēks bija dabūjis noklausīties. Kad nu šis pats cilvēks ēda, puteklītis iekrita karotē. Bet ēdējs paņēma kaŗoti, ielēja putru ādas maisiņā, aizsēja to,. pakarināja nama skurstenī dūmos un kratīja un dauzīja to ikdienas. Pēc kāda laika tas cilvēks palaida drudzi. Nu drudzis steigšus steidzās saieties ar trumu, lai izdibinātu, kā tam klājies. Trums jau to gaidīja. Drudzis izstāstīja savu likstu: kā cilvēk viņu noķēris, kā ādas maisā bāzis, kā pa dūmiem vien mitinājis, ik dienas - ko tikai māk - kratīdams, dauzīdams vēl. Trums sacīja: «Bet man bija varena izdzīve. Es paslēpos peŗamā slota. un uzkritu skaistai jaunavai. Tā nu mani cienāja ar kreimu un citiem gardumiem, bieži vien arī mazgāja un mīkstos spilvenos guldināja.