41. Jansonu Jānis Liel-Platonē. Zin. Kom. kr. LP, Vll, I, 1266, 15.

Viena sieva uzmetusi driģenes uz pirts krāsni un noteikusi, lai viņas vīrs tik ilgi peŗas, kamēr nomirst. Tā arī noticis: citi pērējies, kas ar viņu reizē pērušies, palikuši veseli - šis nomiris.

Viens puisis uzmetis driģenes uz pirts krāsni, noteikdams, lai māju meita paliek traka - tūdaļ meitai, peroties, prāts sajucis: tā izskrējusi plika no pirts laukā. Viena sieva, to redzēdama, iesaukusies: «Kur tad nu tu, trakā, vai jau kokā skriesi?». Līdz to izteikusi, meita kokā augšā. Sieva kliegusi: «Vai Dieviņ, vai! kur nu rāpies? Kritīsi kaklu lauzdama!» Tūliņ meita kritusi no koka zemē un nolauzusi kaklu.