43. Briedis, Piperu Augusts, Ērgļu Piperos. Zin. Kom. kr. LP, VI, 150, 10, 7.

Viens ķēniņš gauži saslimis un izsolījis lielu maksu tam, kas viņu izārstē. Nākuši šādi ārsti, nākuši tādi, bet neviens nevarējis ārstēt. Te vienu dienu arī tāds vecs vecītis atlīdis: lai laižot viņu pie ķēniņa -- kas zin, vai neizdziedināšot. Bet sulaiņi skrandaino veci labi izzobojuši: tāds arī te gribot plātīties! un kā nekā - lai tūliņ ejot projām? Par laimi, aizejot vecim, itin nevijot, gadījies ar pašu ķēniņa meitu satikties. Stāstījis tai par šo lietu. Un ķēniņa meita tad iedevusi vecītim naudu labākas drēbes nopirkt, lai sulaiņi vairs nedzītu projām. Vecītis nopircis jaunas drēbes un nu kā nācis, tūliņ ietapis pie slimā ķēniņa. Iegājis tur un prasījis, lai iedodot pannu un atnesot no kūts govju mēslus, tās būšot būs zāles. Labi. atnesuši mēslus, vecītis ielicis mēslus pannā, iekurinājis krāsni un nu graizījis ar nazi tos mēslus un cepis un grauzdējis, kamēr sagrauzdējis par smalkiem putekļiem. Tad sabēris ,putekļus 10 papīra turzās un stāstīja, ka nu zāles esot gatavas. Citi dakteŗi, kas tur ap ķēniņu bijuši, brīnījušies: «Kas tas tāds par pulveri?» un sākuši ostīt. Bet viens dakteris, nekā saost nevarēdams, godīgi paņēmis pulveri, iebāzis mutē un sācis smeķēt. Bet ķēniņš, redzēdams, ka lepnais dakteris bāž mēslus mutē, nevarējis vairs nociesties, sācis gardi smieties. Tomēr - kas nu noticis - smejoties ķēniņam slepenais augons rīklē pārtrūcis un nu sāpes kā ar roku bija atņemtas. Drīzi ķēniņš palicis pavisam vesels un patencinādams piešķīris vecītim izsolīto maksu.